Nurmižu muiža (Nurmis) atrodas Siguldas novada Siguldas pagasta Nurmižos starp Siguldu un Līgatni. 1920.gadu sākumā muižā tika ierīkota lauksaimniecības skola. 1944.gadā karadarbības rezultātā muižas kungu māja tika nopostīta un pēc kara pamazām tika nojaukta.

Mūsdienās muižu visā tās krāšņumā iespējams apskatīties vien kā maketu Vienkoču parkā Līgatnē.

1755.gadā Nurmižu muiža nonāca Georga fon Duntena īpašumā. Nurmižu muižas kungu māja celta 1795.gadā, aizvietojot novecojošo koka mitekli, kas sen vairs neatbilda muižnieku prasībām. Nurmižu muiža piederēja Duntenu dzimtai. Dunteniem piederēja arī Sējas, Grāves un Dūjas muiža, kā arī īpašumi Igaunijā. Tā bija viena no 18.gadsimta modernākajām Vidzemes celtnēm. Centrālā būve, kas caur zemiem pusloka korpusiem savienoti ar nelieliem divstāvu paviljoniem aizgūti no romiešu villu paraugiem. Sākumā dzīvošanai piemērota bija tikai muižas centrālā daļa, bet dzīvojamo telpu trūkums spieda pielāgot dzīvošanai arī sānu korpusus.

Līdz mūsdienām ir saglabājies Bīriņu mājskolotāja Vilhelma Krauzes apraksts, kurā ar sajūsmu aprakstīta jaunā kungu māja. Arī citi ceļotāji savos aprakstos ar sajūsmu pieminējuši Nurmižu muižu un tās skaisto parku. Johans Kristofs Broce 1796.gadā savā zīmējumā ilustrējis Nurmižu muižu. Šajā laikā vēl stādījumi ap muižu bija nelieli. Nurmižu muižas jaunie staļļi ir viena no senākajām Latvijas ampīra celtnēm.

Tika uzcelta arī oranžērija (skaista klasicisma celtne), kuras celtniecībā izmantots dabīgais šūnakmens.

Georgs Veinfolds fon Duntens mira 1845.gadā. Muižu mantoja viņa brāļadēls Vilhelms Duntens. Par muižas pēdējo īpašnieku kļuva Reinhards fon Dālvigs, kas 1901.gadā saņēma Krievijas senāta atļauju pievienot savam uzvārdam fon Duntenu uzvārdu un titulu.

Mūsdienās no muižas ēkas pāri palicis ir tikai kreisais korpuss, kas atrodas uz sabrukšanas robežas. Līdz mūsdienām daļēji ir saglabājusies oranžērija, kā arī staļļi.