Piemineklis Krišjānim Baronam uzstādīts 1985. gadā, atzīmējot Dainu tēva simtu piecdesmito gadskārtu. Tas gatavots pēc tēlnieka Teodora Zaļkalna meta, arhitekts Edvīns Vecumnieks.

Vīrs, kas rāmi noraugās uz mazpilsētas ikdienas dzīves ritmu, ir Krišjānis Barons, tautā mīļi saukts par Dainu tēvu. Krišjāņa Barona lielākais ieguldījums latviešu kultūras un tautas vēsturē ir viņa folkloristiskā darbība.

Krišjānis Barons dzimis 1835. gada 31. oktobrī Kurzemes pusē – Strutelē - vagara ģimenē. Viņa tēvs agri mira un Barons dzīvojis pie māsas Dundagā, kur uzsācis arī skolas gaitas. Izglītojies Jelgavas ģimnāzijā, pēc tam – Tērbatas (tagadējā – Tartu) universitātē, kur iepazinies ar Krišjāni Valdemāru un Juri Alunānu.

Savu vārdu nemirstīgu Krišjānis Barons darījis, vācot, sistematizējot un sastādot Latvju dainu krājumu. Tautasdziesmas jeb dainas ir mazi, ritmiski dzejolīši, parasti četrrindes. Pie Latvju dainu vākšanas Barons pavadījis sava mūža lielāko daļu – apmēram 25 gadus gandrīz dienu no dienas. Viņš cēlās agri, vasarās pat ap pieciem no rīta, pēc pusdienām darbus uz pāris stundām pārtrauca, iedams pastaigāties, un tad strādāja atkal līdz vakaram. Lai sistematizētu iesūtītos tekstus, Krišjānis Barons izveidoja savu kārtojuma sistēmu un paņēmienu, par teksta pamatformu izvēloties četrrindi, kas rakstīta uz atsevišķas lapiņas. Lai šo kārtojumu saglabātu un atvieglotu darbu, pēc paša Barona rasējuma Maskavā tika izgatavots nu jau slavenais Dainu skapis. Dainu skapim ir 70 atvilktnītes, katrai no tām 20 sadaļas. 

Dzīves, mācību un darba gaitās Krišjānis Barons diezgan bieži mainījis dzīvesvietas – Dundaga, Tērbata, Pēterburga, Maskava, Rīga, taču savu pēdējo vasaru 1922. gadā viņš pavadījis Turaidā – jaukā vietā teju pašā Gaujas krastā. Krišjāņa Barona vedekla Līna savās atmiņās stāsta, ka „tēvs bijis liels dabas mīļotājs: še viņam apkārtne pa pilnam sniedza dabas jaukumus. Ik rītu viņa pirmais gājiens bij` uz Gūtmaņa alu. Tur viņš nodzērās skaidra avota ūdens un, ar to baltu kannu piepildījis, soļoja atpakaļ uz mājām. Pēc brokastīm, ja laiks bija saulains, viņš izgāja staigāt un pazuda uz vairākām stundām. Tā viņš izkāpelēja kalnu kalnus. Viņš bieži negāja pa ceļu, bet izvēlējās stāvus iemītus taciņus, kuri veda uz augšu.”

Krišjānis Barons miris 1923. gadā un atdusas Rīgā, Lielajos kapos.