Turaidas baznīca ir viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā, būvēta 1750. gadā. Dievnams atrodas Baznīckalnā, kas ir sena baznīcu celšanas vieta. Arheoloģiskā izpēte apliecina, ka šajā vietā pirms tam atradušās vismaz divas baznīcas. Baznīckalns ir arī senas kapsētas vieta.

18. gadsimta sākumā tikko ir beidzies Lielais Ziemeļu karš. Vidzemē nopostītas daudzas baznīcas. Sabrukusi arī vecā Turaidas baznīciņa. Iestājoties miera periodam, mācītāja Daniēla Merķeļa laikā Turaidas muižā uzsākas jauna dievnama celtniecība. Turaidas zemnieki iet klaušu darbos – pludina pa Gauju kokus, ved smiltis un akmeņus mūra pamatiem. Būvdarbus veic vietējie amatnieki, ievērojot tautas celtniecības tradīcijas. Kalnā, netālu no Turaidas pils, top dievnams no tēstiem guļbaļķiem, kas būvēts kā 17 m gara un 10 m plata vientelpas ēka.

Turaidas baznīcu 1750. gada 28. janvārī iesvēta Lielvārdes mācītājs Jakobs Andrea. Jaunuzceltajai baznīcai Turaidas muižas īpašnieks Oto Frīdrihs fon Budbergs dāvina alvas svečturus, kas joprojām rotā baznīcas altāri.

Laika gaitā Turaidas baznīcā nav notikušas nozīmīgas pārbūves, un cauri gadsimtiem tā stāv skaista un cēla savā vienkāršībā. No ēkas uzcelšanas laika daļēji saglabājusies baznīcas iekārta – altāris ar sētiņu, kancele, balustrāde un draudzes soli. Ēkas sienā aiz altāra iecirstais gada skaitlis «ANNO 1751», visticamāk, norāda altāra uzstādīšanas laiku.

Altārī atrodas altārglezna „Golgāta”, kas ir nezināma autora darbs. Glezna, kas datēta ar 17. gadsimta beigām – 18. gadsimta sākumu, ir izcils sava laika meistardarbs.

Baznīcas interjeru 1926. gadā papildina jauna altārglezna „Jēzus Ģetzemanes dārzā”, kuru nezināms autors darinājis 20. gadsimta 20. gados pēc mākslinieka H. Hofmaņa oriģināla. Altārgleznu 175 gadu jubilejā Turaidas baznīcai dāvina Štaueru ģimene.

Turaidas koka baznīcas oriģinalitāti un nozīmību Latvijas sakrālajā arhitektūrā novērtē Latvijas Republikas pieminekļu valde, 1932. gadā piešķirot aizsargājama arhitektūras pieminekļa statusu.

Latvijas klimats koka ēkām nav labvēlīgs, arī Turaidas baznīcā ik pa laikam tiek veikti remontdarbi.

Tā 1808. gadā pie baznīcas ziemeļu sienas nojauc veco sakristeju – telpu, kur draudze glabā kulta piederumus un garīdznieki sagatavojas dievkalpojumiem.

Jauno sakristeju uzceļ otrpus ēkai, pie dienvidu sienas, un baznīcas fasādi nokrāso okerdzeltenā krāsā. Nozīmīgus remontdarbus Turaidas baznīcā veic arī 20. gadsimta pirmajā pusē. Ar enerģiskā mācītāja Bertrama Federa iniciatīvu 1926. gadā organizē Turaidas baznīcas 175 gadu jubilejas sagaidīšanu, notiek arī baznīcas ēkas atjaunošanas darbi. Pēc remonta baznīca iegūst jaunu veidolu: koka dēļiem klātās ārsienas tiek apmestas ar tam laikam modernu tehnoloģiju – cementa apmetumu.

Turaidas baznīcā darbojas Lēdurgas-Turaidas draudze, kas izveidojas 1589. gadā. Apvienotā Lēdurgas - Turaidas evaņģēliski luteriskā draudze pastāv līdz 1947. gadam. Padomju laikā 1965. gadā baznīcas ēkas aprūpi no Turaidas draudzes pārņem Siguldas novadpētniecības muzejs.

No 1969. līdz 1974. gadam Turaidas baznīcā notiek arheoloģiskā un arhitektoniskā izpēte un restaurācija. Tiek veikta baznīcas vēstures materiālu izpēte Latvijas Valsts vēstures arhīvā, notiek zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas Turaidā un Lēdurgā. Balstoties uz iegūtajām liecībām un priekšmetiem, 1974. gadā baznīcā izveido ekspozīciju par Turaidas baznīcas vēsturi un Baznīckalnu.

Šobrīd Turaidas baznīca atrodas Īpaši aizsargājamajā kultūras pieminekļa – Turaidas muzejrezervāta teritorijā. Baznīca atkal kalpo savam mērķim – dievnamā darbojas Turaidas evaņģēliski luteriskā draudze, kas atjaunojusies 1991. gada 26. decembrī. Lai nākošām paaudzēm saglabātu nozīmīgo koka arhitektūras pieminekli, 2006. gadā baznīcā tiek veikta ēkas mākslinieciski arhitektoniskā izpēte. Balstoties uz izpētē iegūtajiem rezultātiem, programmas „Mantojums 2018” ietvaros 2009.-2010. gadā notika baznīcas restaurācija. Baznīcas atjaunošanā ievērotas vēsturiskās tehnoloģijas un seno amatnieku pieredze un prasmes, piemēram, izolācijas materiālam izmatojot bērza tāsis, baznīcas fasādei krāsu gatavojot no rudzu miltu klīstera, kam pievienots sarkanā okera pigments.

Pēdējā gada laikā Turaidas baznīca ir pārvērtusies, vizuāli atgriežoties 260 gadus tālā pagātnē. Turaidas baznīca nu izskatās tāda, kāda tā bija, tikko uzcelta. Krāšņa un eleganta savā vienkāršībā, gatava turpināt dzīvi Turaidas Baznīckalnā, radot patvēruma un pārdomu vietu novada iedzīvotājiem un viesiem.

Baznīcā apskatāma ekspozīcija „Turaidas baznīcas un draudzes vēsture”, kas atspoguļo baznīcas un draudzes vēsturi no 1750. gada līdz mūsdienām. Tā vēsta par Turaidas baznīcas būvvēsturi, evaņģēliski luteriskās draudzes darbību, mācītāju devumu izglītībā un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, kā arī kristīgo tradīciju nozīmi novada ļaužu dzīvē. Ekspozīcijā aplūkojami Turaidas muzejrezervāta krājuma priekšmeti – seni būvmateriāli, pastkartes, fotogrāfijas, dokumenti, Turaidas mācītāju sarakstītās un tulkotās grāmatas. Eksponāti iegūti Turaidas baznīcas arheoloģiskajā izpētē, tematiskajās ekspedīcijās un saņemti kā vietējo iedzīvotāju dāvinājumi muzejam.

Turaidas Rozes piemiņas vieta glabā Latvijā skaistāko leģendu par mīlestību un uzticību.

Maijas – Turaidas Rozes - un Siguldas pils dārznieka Viktora mīlas stāsta pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājušies Turaidā 17. gadsimta sākumā.

Ik gadu šo leģendu noklausās tūkstošiem tūristu, un Turaidas Rozes piemiņas vietā savā kāzu dienā ierodas vairāki simti jaunlaulāto.