Turaidas muzejrezervāta 42 hektārus lielā teritorija bagāta ar arheoloģijas, arhitektūras, vēstures un mākslas pieminekļiem, kuri stāsta par notikumiem tūkstoš gadu garumā, sākot ar 11. gs.

Turaidas vēsturiskais centrs attīstījies vairāk nekā tūkstoš gadu ilgā laika posmā. Notikumi, kuri risinājušies Turaidas vēsturiskajā centrā, ir cieši saistīti ar norisēm Latvijas un Eiropas vēsturē. Turaidas muzejrezervāts garo gadsimtu kultūrvēsturiskā mantojuma atstātās liecības glabā, pēta un veido pieejamas sabiedrībai.

Jaunums!

Turaidas muzejrezervātā muižas klaušinieku mājā atvērta jauna ekspozīcija "Ceļā uz Latvijas valsti. Klaušinieks. Saimnieks. Pilsonis". Ekspozīcija ir īpaša ar to, ka muzejrezervāts ir izveidojis vienotu vēstījumu par posmu no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē 1819. gadā līdz Latvijas Agrārās reformas likuma pieņemšanai 1920. gadā. Tas ir stāsts par 100 gadiem Latvijas vēsturē, kad ar neatlaidīgu darbu latviešu tauta kļūst par savas zemes saimnieku, veido savu nacionālo kultūru un visbeidzot – savu valsti.  Ekspozīcija atvērta katru dienu no 10.00 līdz 18.00 un ar to var iepazīties gan individuāli, gan kopā ar muzejrezervāta gidu.

Turaida – vieta, ko tās pirmie iedzīvotāji – lībieši – dēvējuši par Dieva dārzu. Muzejrezervāta ēkās iekārtotas ekspozīcijas, kas vēsta par dažādu laika posmu notikumiem, ļaužu dzīvi, amatiem un tradīcijām.

Muzejrezervāta vizuālā dominante ir Turaidas pils – tās varenais, no sarkanajiem ķieģeļiem būvētais tornis redzams no vairākiem skatu punktiem arī Gaujas pretējā krastā. Mūra pili Rīgas bīskapa Alberta vajadzībām sāka būvēt 1214. gadā, iepriekš pastāvējušās, bet kaujās nodedzinātās Turaidas lībiešu vadoņa Kaupo koka pils vietā. Sākotnēji jaunajai pilij dots vārds – Frēdelande - taču tas tika lietots tikai īsu laiku, un drīz vien arī bīskapa mūra pili sāka saukt par Turaidu, kā pirms tam lībiešu koka pili un apkārtējo novadu. Pils aizsardzības sistēmas pilnveidošana turpinājās nākamajos gadsimtos un paralēli nocietinājumiem tika izbūvētas saimnieciskās un dzīvojamās ēkas pils iekšpagalmā. Attīstoties uguns šaujamieročiem, pils sāka zaudēt savu stratēģisko nozīmi. Pēc ugunsgrēka 1776. gadā to vairs neatjaunoja, tā pamazām pārvērtās par drupām. 1976. gadā tika uzsākti regulāri arheoloģiskās izpētes darbi un uzsākta mūru konservācija un rekonstrukcija.

Galvenais tornis – bergfrids – ir viena no senākajām pils ēkām, kura būvēta jau pašos tās pirmsākumos. Torni izmantoja apkārtnes novērošanai un kā pēdējo patvēruma vietu arī pils ielenkuma gadījumā. Tornim ir 5 stāvi, tā skatu laukums atrodas apmēram 30 metru augstumā.

Rietumu korpuss - ēka pie pils rietumu aizsargsienas - būvēta 15. gadsimtā. Tā saukta par jauno zāli. Pēc 16. gadsimta izmantota arī kā graudu glabātava. Līdz mūsdienām saglabājies ēkas ārējais apjoms. Tai ir pagrabs un trīs stāvi, kuros iekārtotas ekspozīcijas par Turaidas pils būvvēsturi, seno Turaidas novadu un pils likteņgaitām Rīgas arhibīskapijas sastāvā. Lielais pusapaļais tornis pils rietumu pusē uzbūvēts 15. gadsimtā kā aizsardzības un lielgabalu tornis pēc viduslaiku Eiropā raksturīgajām metodēm un principiem. Torņa pagrabstāvā atradies pils cietums, saglabājušies ir oriģinālie mūri, kuros izpētes laikā atrastas cietumnieku važu pieslēguma vietas. Torņveida dienvidu korpuss būvēts 13. gadsimtā ar mērķi aizsargāt pieeju pils centrālajam pagalmam no dienvidu priekšpils puses.

Turaidas koka baznīca ir viena no vecākajām koka baznīcām Latvijā. Tā būvēta 1750. gadā. Dievnams atrodas Baznīckalnā, kas ir sena baznīcu celšanas vieta. Arheoloģiskā izpēte liecina, ka šajā vietā pirms tam atradušās vismaz divas baznīcas. Pēc Lielā Ziemeļu kara, kad iepriekšējā Turaidas baznīca tika sagrauta, mācītāja Daniēla Merķeļa laikā Turaidas muižā tiek uzsākta jauna dievnama celtniecība. Laika gaitā Turaidas baznīcā nav notikušas nozīmīgas pārbūves. 2009. - 2010. gadā notika baznīcas restaurācija, tās atjaunošanā ievērotas vēsturiskās tehnoloģijas un seno amatnieku pieredze un prasmes, piemēram, izolācijas materiālam izmantojot bērza tāsis, baznīcas fasādei krāsu gatavojot no rudzu miltu klīstera, kam pievienots sarkanā okera pigments. Baznīca izskatās tāda, kāda tā bija, kad tā tika uzcelta.

Turaidas muiža sākusi veidoties viduslaiku pils nocietinājumu ietvaros un attīstījusies līdz ar pili. Gadsimtu gaitā muižas saimniecība paplašinājās. Sākot ar 18. gadsimta pirmo pusi, muižas ēkas sāka būvēt ārpus pils - ceļu, tīrumu un ganību tuvumā. Pils teritorijā palika tikai muižas īpašnieka dzīvojamā ēka un dažas saimniecības ēkas. Līdz mūsdienām saglabājusies 21 ēka, no kurām dažas ir vairāk kā 200 gadus vecas. Apmeklētājiem ir iespēja apmeklēt muižas pārvaldnieka veco un jauno dzīvojamo māju, pirtiņu, kalti, smēdi, zivju pagrabu, pagrabklēti, ratnīcu, piķiera kūti un citas. Ēku ekspozīcijās ir iespēja apskatīt latviešu zemnieka darbu un dzīvesveidu muižas saimniecībā.

Viens no Turaidas Muzejrezervāta atpazīstamības simboliem ir Dainu kalns – skulptūru dārzs veltīts latviešu folklorai. Tas izveidots 1985. gadā, godinot Krišjāni Baronu, ievērojamāko tautasdziesmu krājēju un apkopotāju. Dainu kalns ir viens no atmodas simboliem. Vairākas vasaras katru sestdienu un svētdienu tūkstošiem folkloras kopu satikās Turaidā, lai ar tautas dziesmu izteiktu savu attieksmi pret notiekošo, godātu latviešu tautas pagātni un smeltos spēku un ticību nākotnes veidošanai. Šajā parkā tēlnieka Induļa Rankas roku veidotās 26 akmens skulptūras, harmonējot ar dabas neatkārtojamo krāšņumu, rada īpašu gaisotni. Skulptūrās izteikta dainu poēzija – kuras pamatā ir vispārcilvēciskās vērtības – mīlestība, gods, attiecības ar apkārtējo vidi, līdzcilvēkiem, rūpes par tuviniekiem, tautu un dabu.